Uz inkretīnu{0}} balstītas terapijas, kas vērstas uz glikagona-, piemēram, peptīda-1 (GLP-1) receptoriem, ir kļuvušas par stūrakmens stratēģiju 2. tipa diabēta un aptaukošanās ārstēšanā. No monoagonistiem (piemēram, semaglutīda) līdz diviem agonistiem (piemēram, tirzepatīds), katrs nozīmīgais terapeitiskās efektivitātes uzlabojums ir papildināts ar pamatā esošo darbības mehānismu paplašināšanos.
Retatrutide{0}}pasaulē pirmais trīskāršais agonists, kas vērsts uz GLP-1, no glikozes-atkarīgiem insulīntropa polipeptīda (GIP) un glikagona (GCG) receptoriem-ir jaunākais pētniecības virziens šajā jomā. GLP-1 receptoru agonisms uzlabo insulīna sekrēciju, modulē glikagona sekrēciju, aizkavē kuņģa iztukšošanos un pastiprina sāta sajūtu; GIP receptoru agonisms palielina glikozes{10}atkarīgo insulīna sekrēciju, samazina pārtikas uzņemšanu un regulē lipīdu metabolismu; savukārt GCG receptoru agonisms palielina enerģijas patēriņu, veicina lipolīzi, kavē lipoģenēzi un uzlabo insulīna sekrēciju (tam piemītošo hiperglikēmisko efektu līdzsvaro GLP{11}}1 un GIP darbība). Darbojoties sinerģiski, šie trīs komponenti teorētiski rada aditīvu vai sinerģisku efektu vairākās fizioloģiskās jomās, ieskaitot centrālo apetītes regulēšanu, perifēro enerģijas patēriņu un glikozes un lipīdu metabolismu aknās, tādējādi nodrošinot racionālu farmakoloģisku skaidrojumu novērotajai terapeitiskajai efektivitātei, kas pārsniedz iepriekšējās paaudzes medikamentu efektivitāti.